LV | RU
Manifests
Valde
Statūti
Struktūra
Programma
Pamatnostādnes
4000 zīmju programma
Prezentācija
Politiskā platforma
Ētikas kodekss
Jauniešu organizācijas nolikums
Reģioni
Logo
PAR MUMS
PIEVIENOJIES
Ziņas
Kalendārs
Notikumi
Intervijas
JAUNUMI
Runas
Foto
Video
DIBINĀŠANA
ZIEDOJUMI
VIDEO
GALERIJA
KONTAKTI
 
Gunta Šēnhofa runa
rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

RĪGA                                                                                                  27.03.2010.

 Nebiju plānojis nopietni pievērsties politikai, bet tas, kas ir noticis mūsu valstī, jo īpaši pēdējos gados, pārsniedz visas veselā saprāta robežas. Es šos procesus, kas mūsu valsti noveduši līdz katastrofai, sāku uztvert dziļi personiski un - domāju arī jūs visi tā jūtaties, tāpēc stāvēt malā vairs nav iespējams. Latvenergo trīs miljonu afēra deviņdesmitajos gados šķiet kā bērnu spēlīte uz šodienas „Zelta” tilta un tamlīdzīgu projektu fona. Pensionāru apzagšna, „rūpes” par bērniem, skolotāju algas pretstatā uzblīdušajām valsts ierēdņu algām u.t.t.

Piemērs. Divdesmit vislabāk atalgoto valsts iestāžu un uzņēmumu, uzsveru – valsts iestāžu vadītāju algas mēnesī pretstatā skolotāju algām ir ar koificentu 30!

Nākamais aspekts. Viens no pirmajiem premjeriem, atbraucot no stažēšanās Vācijā, kādā no televīzijas pārraidēm atklāti atzina – cik viņam tomēr ir vājas zināšanas ekonomikā. Taču tas viņam netraucē tūlīt ķerties pie Latvijas ekonomikas reformēšanas, respektīvi, sagraušanas. Kā to saprast? Un līdz šim brīdim valdošajā politiskajā elitē nav neviena, kurš pateiktu – kādā virzienā ejam, kā ejam un kur vispār jāiet.

Daudzas, ne tikai Latvijā, sabiedrībā pazīstamas autoritātes - ekonomikas profesori Dainis Ziemelis, Maikls Hadsens, Džozefs Stiglics, socioloģijas profesors Tālis Tīsenkopfs, bijušais ASV sekretārs Henrijs Kisindžers, savās intervijās ir norādījuši uz mūsu valsts problēmām. Analizējuši, brīdinājuši un piedāvājuši risinājumus. Kāds ieklausās? Neviens! Kad Šķēle tikko kā bija kļuvis par premjeru, viņš no Saeimas tribīnes atļāvās pateikt, ka no vecajiem profesoriem nāk naftalīna smaka. Protams, tas ir no Jūrmalgeitas scenārija: kā toreiz teica Šķēle, vadošajos amatos jāieliek lielākie kretīni. Tātad - vieglāk varētu vērpt shēmas un kombinācijas – lobēt banku sektoru, celtniecības, tirdzniecības nozares un paralēli iznīcināt tos lielos privātos uzņēmumus, kas var veiksmīgi darboties bez valsts koruptīviem pasūtījumiem. Uzskatāmākais piemērs – cukura rūpniecība.

Vēl viens aspekts. Pagājušā gada janvārī veicu aptauju vairākās skolās vecāko klašu audzēkņu vidū. Rezultāts šokējošs – 50% jauniešu vēlas aizbraukt no Latvijas! Dzimstība samazinās. Aktīvā sabiedrības daļa masveidā aizbrauc no Latvijas. Par kādu Latvijas nākotni ir runa? Un tas nav tikai tāpēc, ka ir krīze. Tas ir Latvijas valsts attieksmes rezultāts pret bērniem, jauniešiem un sabiedrību kopumā. Apzināti vai neapzināti – tas ir pakārtots jautājums. Bet tas ir genocīds no valsts puses pret Latvijas tautu.

Un vēl. Nedod Dievs, ja pie šīs sociālās spriedzes kāds no politiskajiem spēkiem vēl arvien spēlēsies ar nacionālradikālām kārtīm... . To nedrīkst pieļaut!

Varas partijas pārgrupējas, sauc sevi par „jauniem spēkiem” (šeit man jāpiekrīt Lemberga teiktajam – ja šīs partijas ir „jaunie spēki”, tad Čaka ielas meitenes ir nevainīgas). Neviena partija nesauc īstajos vārdos cēloņus šai katastrofālajai situācijai Latvijā, jo cēloņi ir viņos pašos.

Ļoti īsi un konkrēti mans vērtējums par cēloņiem:

Latvijas pakāpeniska, bet ļoti pārliecinoša novešana līdz katastrofai ir visu neatkarības gadu, īpaši – pēdējo desmit gadu politiskās elites darbības (politiskās mazspējas, neprofesionalitātes un bezprecidenta alkatības) rezultāts. Latvijas valsts tiešā nozīmē ir nozagta. Un nozaguši ir tie paši politiskie spēki, kuri arī šodien vēl arvien raujas pie varas. Kas tas ir? Nekaunība? Nesodāmības apziņa? Paškritikas trūkums? Tautas apcelšana? Viss kopā!!! Vai tiešām tauta to neredz, nejūt un oktobrī vēlreiz kāps uz tā paša grābekļa?

Mūžīgais jautājums – ko darīt? Mēs varam zīmēt, sacerēt un izstrādāt jebkuras tautsaimniecības attīstības programmas, ja nebūs efektīva instrumenta, kā to visu realizēt, nekas nemainīsies.

Pie šodienas Latvijas skarbajām realitātēm šāds instruments ir viens un tikai viens – mainot Satversmi, tautas vēlēts prezidents, jo Latvijas politiskās elites radītā, savām interesēm pakārtotā demokrātija sevi ir izsmēlusi. Protams – varas partijas no šāda scenārija paniski baidās un jauc tautai prātus ar pašu izdomāto diktatora rēgu.

Uzsveru ar īpašu akcentu:

Tautas vēlēts Prezidents, reizē arī premjers, ir jāsaprot kā enerģisks, drosmīgs un gudrs nācijas līderis ar spēcīgu harizmu, kurš sastāda Ministru kabinetu atbilstoši profesionālām īpašībām, nevis partijas piederībai. Prasmīgi vada un organizē Ministru kabineta darbu ar visu no tā izrietošo atbildību, arī kriminālatbildību.

Saeima veic tikai un vienīgi likumdevēja un kontrolējošās funkcijas.

            Es nedramatizēju un domāju, ka nekļūdos. Esmu konsultējies ar daudziem sabiedrībā pazīstamiem, gudriem un cienījamiem cilvēkiem. Absolūtais vairākums viennozīmīgi atzīst šo scenāriju kā visefektīvāko, visreālāko Latvijas iziešanai no krīzes. Tātad – cita ceļa nav! Teikšu precīzāk un saglabājiet šo manis teikto savā atmiņā: „Šis process ir neizbēgams un, ja šodien tauta gaida šādu pavērsienu – prezidentāla republika, tad rīt to pieprasīs!”

            Un beidzot savu nedaudz emocionālo uzrunu, citēšu Latvijas Universitātes profesoru Tāli Tīsenkopfu, ko viņš teica kādā no intervijām presē:

           „Šai politiskai elitei ir jāaiziet un jāaiziet ar skaļām tiesas prāvām.

Ceru, ka tauta, vēlētāji to saprot.

  

BJBS „Rīga” direktors

Guntis Šēnhofs


 
« atpakaļ
 
 
   Autortiesības pieder partijai Par Prezidentālu Republiku © 2010 . Visas tiesības aizsargātas.