LV | RU
Manifests
Valde
Statūti
Struktūra
Programma
Pamatnostādnes
4000 zīmju programma
Prezentācija
Politiskā platforma
Ētikas kodekss
Jauniešu organizācijas nolikums
Reģioni
Logo
PAR MUMS
PIEVIENOJIES
Ziņas
Kalendārs
Notikumi
Intervijas
JAUNUMI
Runas
Foto
Video
DIBINĀŠANA
ZIEDOJUMI
VIDEO
GALERIJA
KONTAKTI
 
Tautas vēlēts prezidents būs atbildīgs tautas, nevis Saeimas priekšā
rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 


Partija „Par prezidentālu republiku”, kuras līderis ir Einars Grigors, izstrādājusi Latvijas kontekstam unikālu valsts pārvaldes modeli – tautas vēlētu prezidentu, tautas vēlētu Saeimu un likumā iestrādātu atbildību tautas priekšā par katru varas institūciju veikto soli. Tikai kardinālas izmaiņas Latviju izvilks no lejupslīdes purva. Politiskās spēlītes un intrigas nav atnesušas rezultātus un arī nenesīs, turklāt 20 gadus funkcionējošā sistēma ļāvusi pie varas nonākt negodprātīgiem politiķiem.

Einars Grigors nav bijis komunistiskās partijas biedrs, padomju laikā apzināti nedodot sev iespēju veidot spožu karjeru, toties sekojot savai iekšējai morālei un pārliecībai. Divas Latvijas otrās brīvvalsts partijas E.Grigors pametis brīžos, kad vīlies to ētikā un sācis saskatīt dubultos standartus. Ar dubultiem standartiem nav pa ceļam ne PPR līderim, ne arī partijas iekšienē valdošajai ētikai. PPR netiek pieņemti pārbēdzēji un konjunktūristi no zināmām partijām, turklāt tādi, kas bijuši ilgstoši pie varas un ir atbildīgi par valsts izsaimniekošanu, lai gan priekšlikumi tiek saņemti. Ideja par prezidentālu republiku ir simpātiska visiem.

Jums ir daudzpusīga izglītība, viens no galveniem nosacījumiem erudītas personības tapšanā.

Jau skolas laikā biju aktīvs, man bija nepieciešama dažādība, lietderīga un mērķtiecīga brīvā laika aizpilde. Vienlaicīgi pabeidzu astoņgadīgo skolu un absolvēju P.Jurjāna mūzikas skolas kontrabasa spēles klasi. Mācības turpināju Rīgas Industriālajā politehnikumā, apgūstot autoremonta un apkopes iemaņas, pēc mācību kursa pabeigšanas saņemot tehniķa mehāniķa speciālista diplomu. Pēc tam izglītībā iestājās pārtraukums, ko noteica ģimenes apstākļi. Ģimenē bijām trīs – mamma ar mazu angļu valodas skolotājas algu un divi pusaudži dēli. Bija nepieciešami papildus ienākumi, tāpēc mana loģiskā izvēle bija darbu gaitu sākšana, lai papildinātu ģimenes budžetu.

Izglītošanos turpināju 1997. gadā, iestājoties LLA Ekonomikas fakultātē un pēc četriem gadiem iegūstot bakalaura grādu sociālajās zinātnēs, uzņēmējdarbības un vadības specialitātē.

Papildus esmu izglītojies, apmeklējot kursus vai seminārus par biznesa vadību, personāla vadību, psiholoģiju, ES fondu apguvi un citus, ja vien piedāvājums ir bijis kvalitatīvs. Esmu neiecietīgs pret lieku laika šķiešanu, taču mērķtiecīga izglītība ir tā, kas palīdz progresēt pašam un arī citus attīstīt. Esmu par izglītības pieejamību Latvijā, par iespēju katram apgūt zināšanas lauciņā, kurā ir spējas. Valstij tas būtu jānodrošina.

Komunistiskās partijas ignorēšana un karjera padomju laikā – kā tās viena otru ietekmēja?

Pēc tehnikuma sāku strādāt kādā no Rīgas autosaimniecībām par šoferi, darba vietu nemainīju 10 gadus. Lai arī man bija tikai vidējā speciālā izglītība, mana erudīcija, spēja uzņemties atbildību un vadīt cilvēkus šķita pievilcīgas īpašības, lai vadība man piedāvātu augstākus un ietekmīgākus amatus – par meistaru, par vadītāju, par inženieri saimniecībā ar 500 automašīnām, taču ar vienu nosacījumu – saskaņā ar padomju laika standartiem jāiestājas komunistiskajā partijā. Nevarēju sev pārkāpt pāri, tāpēc atteicos no karjeras. Mans tēvs, māte, vecvecāki bija ļoti cietuši no padomju varas represijām un mana ētika, manas izpratne par to, ko jutuši mani senči, neļāva iestāties partijā, kas bija atbildīga par man tuvu un arī citu cilvēku ciešanām.

Situācija mainījās 90 gadu sākumā, kad sāka šķobīties padomju vara un piederība partijai kļuva par atavismu. Laikā pirms kooperatīvu uzplaukuma parādījās iespēja vadīt tā dēvēto saimnieciskā aprēķina autosaimniecību. Sekmīgi to darīju četrus gadus. Par saimniekošanas prasmes trūkumu neesmu nekad sūdzējies, cilvēki labprāt nāca pie manis strādāt un tie, kas labi un godīgi darīja savu darbu, nekad nevīlās.

Kooperatīvu laikos daudzi uzsāka privāto biznesu, Jūs arī. Vai darbošanās privātajā biznesā ir palīdzējusi radīt profesionālu izpratni par tautsaimniecības attīstības loģiku?

Sākoties atmodai, kopā ar pazīstamiem cilvēkiem – savas jomas profesionāļiem - uzsāku privāto biznesu. Tas bija pieredzes bagāts un ļoti intensīvs laiks. Mums piederēja daudzprofilu uzņēmums, tas, neapšaubāmi, palīdzēja saprast, kā funkcionē tautsaimniecība kopumā un kā attīstās atsevišķas nozares un kādas ir kopsakarības. Vērā ņemamā praktiskā pieredze ļauj veidot teorētisko bāzi un šobrīd jau politiskā līmenī spēju saskatīt katras nozares „sāpi”. Konkrētus risinājumus mēs piedāvājam PPR tautsaimniecības programmā, turklāt izdalot īstermiņā un ilgtermiņā īstenojamos pasākumus.

Nedaudz atgriezīšos pie mūsu privātā uzņēmuma darbības specifikas. Kopā ar kompanjoniem uzsākām tirdzniecību preču biržā. Padomju laika centralizētā materiālu un izejvielu sadale bija izirusi, atbrīvojot vietu privātajai iniciatīvai. Preču biržā bija pieejams plašs Latvijā ražotu preču sortiments – zivju konservi, zobu pastas, aerosoli, metāla izstrādājumi, grūti pat visu uzskaitīt, no Krievijas vai citām bijušām padomju republikām iepirkām automašīnas, degvielu, audumus, u.c. Eksports - imports bija ekonomiski aktīvs, varējām tirgot preces no un uz Latviju, jo ražošana vēl nebija ļaunprātīgi un apzināti iznīcināta. Latvijas eksporta bilances latiņa bija ļoti augsta. Šobrīd tā varētu būt vēl augstāka ... ja politiķi darbotos tautsaimnieciskāk, domājot ekonomiskās kategorijās, nevis privātās kabatas interesēs.

Biržā nopelnīto kopā ar kompanjoniem ieguldījām uzņēmuma paplašināšanā. Attīstījām piena pārstrādes rūpnīcu - sākām ražot kazeīnu; izveidojām celtniecības materiālu ražošanu – bijām vieni no pirmajiem, kas sāka ražot PVC logus un durvis Latvijā, attīstījām starptautisko kravu pārvadājumu uzņēmumu, nodarbojāmies ar pārtikas preču vairumtirdzniecību, gaļas pārstrādi, maizes un konditorejas izstrādājumu ražošanu. Daži uzņēmumi bija lielāki, citi mazāki, bet visi prasīja gudru vadīšanu. Mūsu uzņēmumi bija rentabli.

Daudznozaru uzņēmumos nopelnītie finansu līdzekļi tika ieguldīti valsts uzņēmumu privatizācijā. Iegādājāmies maizes ražošanas uzņēmumu, kurā strādāju līdz 2004. gadam, kad nolēmu pārtraukt savu darbību privātajā biznesā.

Taču jūs tūdaļ aicināja vadīt nopietnas struktūras valsts uzņēmumos?

Jā, esmu vadījis Lattelekom un šobrīd vadu citos uzņēmumos struktūras, atbildot par uzņēmuma nekustamo īpašumu pārvaldību, apsaimniekošanu, transportu un iepirkumiem. Tas ir darbs, kuru pārzinu, izprotu un esmu ieguvis pieredzi, strādājot privātajā biznesā.

Ar aktīvu sabiedrisko darbību un politiku esat saistīts jau labu laiku.

Politiski un sabiedriski aktīvs esmu kopš otrās brīvvalsts sākuma. Kopš 90 gadu vidus līdz 2004. gadam vienlaicīgi darbojos 7 – 8 sabiedriskās organizācijās, būdams valdes dalībnieks vai priekšsēdētājs. Man patīk būt tā mutuļa centrā, kur dzimst sabiedriskā doma un aktīvi cilvēki kopīgi cenšas panākt kaut ko labu savai nozarei, pilsētai, tautai. Esmu bijis Jelgavas uzņēmēju kluba valdes dalībnieks, Jelgavas ražotāju un tirgotāju asociācijā, biju arī Valsts kontroles konsultatīvās padomes loceklis, Latvijas maiznieku biedrības prezidents, visu pat grūti uzskaitīt. Sabiedriskā dzīve pievelk kā magnēts, es nekad neesmu samierinājies ar ačgārnībām likumos, normatīvajos aktos, ierēdņu attieksmē, man ir vēlme cilvēkus vienot lietderīgam mērķim. Nav svarīgs mērogs, bet attieksme – ar pašlabuma meklētājiem man nav pa ceļam.

Esmu bijis divu partiju biedrs, šobrīd esmu trešajā partijā – PPR, kuru man ir tas gods vadīt. Interpretāciju un pārpratumu dēļ pastāv uzskats, ka esmu bijis četrās partijās – bet tā nav taisnība. No divām labi zināmām partijām izstājos. Biju pat „labos amatos” partijās, taču tikko atklāju dubulto morāli un dubultos standartus, sapratu, ka partijas iekšienē ir vieni uzskati, bet uz ārpusi viss tiek nogludināts, lai šķistu simpātiski tautai.

Pamazām izveidojās domu biedru grupa un tika radīta apvienība „Politiskā laboratorija”, kur arī dzima doma par partijas izveidi. Mūsu programma nav radīta vienā dienā, pusotru gadu to kaldinājām laboratorijā, pulcinot sev apkārt cilvēkus ar pieredzi un izpratni.

Man un domubiedriem šķiet, ka nevajadzētu gaidīt, kamēr nomainās 3-4 paaudzes un cilvēki garīgi „izaug”, lai strādātu godīgi tautas labā, bet ir jāpamaina sistēma, kas traucētu negodīgiem politiķiem ieņemt amatus. Tauta ir pelnījusi lielāku ietekmi, tāpēc jāveido divi pārvaldes centri – Saeima un prezidents, kuru ievēl tauta. Likumdevēja vara un izpildvara jānodala. Vienreiz ir jāizbeidz politiskie tirgi, spēlītes, lai beidzot ir tautas vēlēts prezidents ar izsniegtu tautas uzticības mandātu un lai viņš ir atbildīgs tautas, nevis Saeimas priekšā. Ko dara prezidents, ja to ieceļ Saeima? Pēta, kādi ir politiskie vēji pūš Saeimā, lai pēc iespējas tiem izpatiku un varbūt noturētos vēl vienu termiņu.

Šobrīd pie varas ir cilvēki, kas nav cienīgi atbildēt par vairāk kā 2 miljoniem Latvijas iedzīvotāju likteņiem. Liela daļa – aptuveni 60 procenti - Saeimā sēž jau 3-4 sasaukumus pēc kārtas. Manā izpratnē divi sasaukumi ir maksimālais laiks, kuru deputāts drīkstētu pavadīt, strādājot Saeimā. Aizsēžoties ilgāk, politiķi zaudē izpratni, atraujas no reālās dzīves un sāk pieņemt nejēdzīgus likumus.

Mūsu partijā uzņemti tikai un vienīgi cilvēki, kuri Saeimā nav pieņēmuši tautai kaitējošus lēmumus. Lai arī izskanējuši priekšlikumi no šobrīd pie varas esošiem populāriem politiķiem pārbēgt pie mums, esam atteikuši. Šī pārbēgšana, neizstājoties vispirms no savas partijas, ir vienīgi konjunktūra. Turklāt daudzi tautas nievas saņēmušie politiķi, pamanījušies loģiski izskaitļot, ka PPR ir spēks. Strauji augošs spēks, kurā darbojas daudzu nozaru profesionāļi.

 
« atpakaļ
 
 
   Autortiesības pieder partijai Par Prezidentālu Republiku © 2010 . Visas tiesības aizsargātas.