LV | RU
Manifests
Valde
Statūti
Struktūra
Programma
Pamatnostādnes
4000 zīmju programma
Prezentācija
Politiskā platforma
Ētikas kodekss
Jauniešu organizācijas nolikums
Reģioni
Logo
PAR MUMS
PIEVIENOJIES
Ziņas
Kalendārs
Notikumi
Intervijas
JAUNUMI
Runas
Foto
Video
DIBINĀŠANA
ZIEDOJUMI
VIDEO
GALERIJA
KONTAKTI
 
Mācību poligons prezidentālai iekārtai
rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 


Leģendas un mīti skrien ātrāk par Gunti Šēnhofu. Viens ar šo personību saistītiem mītiem ir par G.Šēnhofa basketbolista pieredzi laukumā. Guntis Šēnhofs līdz mielēm, līdz pēdējai niansei izprot basketbola būtību, organizēšanu, spēj vadīt spēles un treniņus, bet nekad pats nav trenējies basketbolā. Mīta pastāvēšana uzskatāmi liecina par G.Šēnhofa augstajām profesionālajām iemaņām jomā, kurā strādā 20 gadus. Viņa vadītajā bērnu un jauniešu sporta skolā „Rīga” valda prezidentālai valsts iekārtai līdzīgi nosacījumi – vadītājam ir jābūt cienītam līderim, likumus nākas ievērot visiem un katram ir jāatbild par savu rīcību. Likumiem te nav izņēmumi. Skarbā kārtība bija un ir vienīgā iespēja basketbola skolu „Rīgu” padarīt par labāko republikas (iespējams arī Baltijas) mērogā 10 gadu garumā.

Sporta skola „Rīga” jāuztver kā mācību poligons un labas prakses piemērs visiem, kas minimērogos tepat Latijas apstākļos vēlas pārliecināties par prezidentālas republikas nepieciešamību un nozīmi labklājības sasniegšanā. Lietpratīga līdera vadībā, prezidentāla iekārta pierāda, ka ir dzīvotspējīga - sporta skola ir savdabīga gaismas pils 2300 Rīgas bērniem un 80 pedagogiem, bet skolas direkotra G.Šēnhofa sabiedriskās aktivitātes sen pārsniegušas valsts robežas ar unikālu autordarbu – Eiropas jauniešu basketbola līgu, kuras ietvaros cīnās 150 komandas piecās vecuma grupās.

 


Jums ir divas augstākās izglītības, tuklāt nozarēs, kuru ceļi nekrustojas.

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā 1979. gada absolvēju Meža tehnikas fakultāti, iegūdams kokapstrādes tehnologa specialitāti. Iegūtajā profesijā nostrādāju precīzi vienu gadu un astoņus mēnešus, līdz brīdim, kad man piedāvāja visādus padomju laiku labumus komplektā ar direktora amatu Kuldīgas ražotnē „Vulkāns”. Sports – kā vienmēr – uzvarēja. Ir jāseko savai sirdsbalsij, nevis mājai vai mašīnai. Pārcēlos uz Rīgu, sāku strādāt sporta jomā un 2004. gadā pabeidzu Sporta pedagoģijas akadēmiju, iegūdams pedagoģisko izglītību, kādu pieprasīja atrašanās pašvaldības sporta skolas vadītāja amatā.

Formāli sporta nozīme tiek uzsvērta politiķu runās un  medijos, taču pārāk reti sastopami reāli politiķu darbi ar pienesumu sociālajā jomā.

Sports ir mana dzīve, aicinājums un arī liktenis. Man piemīt īpašība, kuru atklāju krietni vēlu. Tā kā pats esmu audzis bez tēva un zinu, cik tas ir grūti, no sirds vēlos palīdzēt jauniešiem atrast savu vietu sportā, jo šeit krīzes situācijās rodams patvērums, kolektīvs un stiprais plecs. Mūsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kad biju vēl zīdainis, tēvs apstākļu sagadīšanās dēļ palika Latvijā un aizgāja bojā. Atgriezāmies 60 gados un apmetāmies Kuldīgā. Man tēvu aizstāja galda tenisa treneris ar izcilām psihologa spējām ieaudzināt godaprātu un cīņas garu caur sportu. Tolaik sīvi cīkstoties aizspēlējos līdz sporta meistaram galda tenisā. Ļoti daudz esmu pārņēmis no sava trenera filozofijas, tās lietas darbojas joprojām.

Caur sportu iespējams efektīvi un lietpratīgi izaudzināt gatavu, sabiedrībai derīgu jauno cilvēku. Bērniem, jauniešiem sportā jāpaliek pēc iespējas ilgāk, līdz pat studiju laikam. Jāpielieto dažādas viltības (labā nozīmē), lai tikai bērns paliktu sporta zālē, nevis bezmērķīgi uz ielas meklētu tādus pašus bēdu brāļus.

Diemžēl, valsts nav novērtējusi sporta nozīmi, traktējot tā uzstādījumu primitīvā līmenī. Arī sabiedrība ne vienmēr sportošanu uztver pozitīvi, piesaucot nežēlīgo profesionālo sportu. Taču tur iekļaujas tikai daži procenti īpaši apdāvinātu sportistu, jau laicīgi zinot, ar ko būs jārēķinās un apzināti izvēloties upurēt, bieži vien, arī veselību. No otras puses – profesionālo sportistu popularizētā spožā dzīve kalpo kā cerīga ēsma jauniešiem, liekot tiem doties uz sporta zālēm. Riska moments parādās brīdī, kad jaunietis apzinās, ka profesionālā sporta līmenim pietrūkst talanta. Pazūd azarts. Tajā brīdī trenerim jāprot izmantot visas savas psiholoģiskās dotības, lai jaunieti noturētu sporta zālē.

Kāds varētu būt pasaules piemērs, uz kuru būtu jāskatās Latvijai kā uz paraugu?

Ķīna. Vispārējā nabadzība tur ir lielāka kā Latvijā, toties sporta zāles, bērnudārzi, skolas ir līdzvērtīgas bagātāko Eiropas valstu līmenim. Bērni jūt rūpes par sevi ik uz soļa un kļūst par valsts patriotiem jau no skolas vecuma. Ar plikiem vārdiem patriotismu neieaudzinās. Pat nabadzībā nepieciešams izvirzīt prioritātes. Mums ir krīze, ģimenes brūk, skola ir kāda ir, jo arī skolotāju ģimenēs ir krīze, par jaunieti, par bērnu tā īsti nedomā neviens. Sporta nozīme šajā brīdī nav novērtējama un tas ir noziegums, ja trūkst sporta zāļu. Sports šobrīd ir viena no nedaudzajām pozitīvajām lietām, pēc kuras tiecas bērni ar cerībām un aizrautību. Es daru, ko varu, prom nevienu neraidu, katrai problēmsituācijai cenšos rast risinājumu.

Kā autosporta fanāts pārtapa par basketbolistu?

Cilvēks domā, bet Nejaušība dara. Atnākot uz Rīgu no Kuldīgas, uzreiz nekļuvu par sporta skolas direktoru. Bija jāpaiet daudziem gadiem. Aizrāvos ar autosportu – pats braucu rallijos, organizēju mačus, strādāju par republikas rallija izlases treneri. Daudzas slavenības no Kurzemes trenējās pie manis un guva godalgas sacensībās. PSRS sabrukums ienesa savas korekcijas, finasējums autosportam pazuda un nebija saredzamas attīstības perspektīvas pārredzamā nākotnē. Tā bija pirmā Nejaušība. Otra – sieva mani apvārdoja, pielaužot dēlu „drusku” patrenēties basketbolā, pēc tam gan jau nākšot pie manis uz auto sportu. Trenējās dēls pie basketbola leģendas Valda Valtera. Tā bija otrā Nejaušība. Trešā Nejaušība jau saistāma ar pašu V.Valteru, kas pēkšņi kādā vakarā atradās manā mājā  un, slavējot manas organizatora spējas, aicināja palīdzēt attīstīt  viņa basketbola skolu, pamatojot, ka šis ir ļoti demokrātisks sporta veids un pieejams daudz plašākam lokam kā autosports, kas faktiski ir miris dēļ finansu trūkuma. Noticēju un aizgāju.

Basketbolā 20 gadu laikā esmu ieguvis – ja tā var teikt – trešo augstāko izglītību. Esmu iemācījies perfekti saprast basketbolu, dažkārt pat labāk par profesionāļiem, pārzinu jomu no A līdz Z, gan treniņus, trenēšanas metodiku, gan spēļu vadīšanu, gan organizatoriskos jautājumus. Ja man prasa, kā iespējams netrenējoties basketbolā tik jaudīgi strādāt, atbildu – līdzās Valdim Valteram pat Himalaju lācis iemācītos visu par basketbolu.

Jūs pametāt V.Valtera skolu?

Jā, izvērtās situācija, kas man lika aiziet un būvēt jaunu basketbola skolu kopā ar Vili Krištopanu. Tā īsā laikā piedzīvoja uzplaukumu, taču pēc pāris gadiem mūs skāra kārtējās izmaiņas un nācās ieviest pamatīgas reformas. Ne sliktā nozīmē. Sākotnējā privātā basketbola skola manas uzņēmības dēļ tapa par budžeta skolu Rīgas pašvaldības paspārnē. Tas ir bezprecedenta gadījums – otrās brīvvalsts pastāvēšanas laikā šī ir vienīgā privātskola, kas kļuva par pašvaldības skolu. Vērtīgs paraugs. Arī citas, visādi labās, bet šobrīd trūkuma māktās sporta privātskolas reģionu pašvaldības varētu pārņemt savā aizgādībā. Tie ir bērni, nevis biznesa struktūra, tā ir Latvijas nākotne.

Mūsu sporta skola ar četrām struktūrvienībām  ir labākā valstī, tai nav līdzvērtīgas ne kvalitātē, ne kvantitātē. Sasniegt līmeni ir daudz vieglāk, nekā to noturēt. Mēs savu statusu nezaudējam jau gadiem, nemitīgi pierādot savu profesionālo varēšanu.

Likumi ir bargi Jūsu vadītājā skolā...

Man ir savi likumi, daži pat meklē manis izstrādātajai sistēmai analoģijas diktatūrā. Vai jāuztraucas par filozofiskām interpretācijām, ja ir rezultāts un kadru mainība tikpat kā nav? Iekšējās kārtības noteikumi ir bargi, par treniņu vai sacensību sākuma kavēšanu, par alkohola reibumu darba vietā, necenzētu vārdu izmantošanu treniņos vai sacensībās ir paredzēti reāli naudas sodi, kas nonāk ne jau manā kabatā, bet skolas atbalsta biedrības kontā. Pirmo reizi mazāks sods, nākamo reizi jāšķiras jau no pusalgas, trešo reizi – treneris tiek atlaists. Visi ir iepazinušies un akceptējuši šo kārtību. Esmu pierādījis striktas kārtības un gudra vadītāja sistēmas dzīvotspēju.

Vēl viens likums. Pusgadu pirms izlaiduma visiem maniem audzēkņiem ir jāiemācās perfekti dejot lēno valsi. Puišiem jābūt iznesīgiem kā bildēm izlaidumā. To mēs pamazām pusgada laikā apgūstam un izlaidumā puiši ar savu dejotprasmi var iepriecināt mātes, draudzenes, māsas.

Pēdējais jautājums –kāda ir partijas „Par prezidentālu republiku” izvēles argumentācija?

Nekad dzīvē nebiju domājis saistīties ar politiku, lai gan piedāvājumi vienmēr biruši kā no pārpilnības raga. Nebija vēlēšanās un motivācijas. Pirms diviem gadiem veicu audzēkņu aptauju un ... ieguvu šokējošus rezultātus. 50 procenti no audzēkņiem šo valsti neuzskatīja par savu un laimes meklējumus nākotnē saistīja ar citām zemēm. Tagad jau tādu ir 80 procenti. Aktīvākā sabiedrības daļa ceļo prom. Vairs nav iespējams palikt mierīgam. Pat kriminālā pasaulē par ļaunprātīgu nejēdzību nošauj, bet mums valsts mērogā mierīgi attīsta noziegumu sēriju un faktiski ņirgājas par visiem iedzīvotājiem. Man kā ar sportu saistītam cilvēkam nav pieņemama ņirgāšanās, jo pat pēc sīvas spēles uzvarētājs un zaudētājs viens otram paspiež roku, nevis uzvarētājs ņirgājas par zaudētāju.



Ar mērķi kaut ko darīt lietas labā kopā ar domubiedriem nodibināju biedrību „Latvija prezidentāla valsts”. Pēc kāda laika mani apciemoja „Politiskās laboratorijas" valdes locekļi Augusts Kūravs un Einars Grigors. Nedaudz emocionāli padiskutējām un apvienojām spēkus. Izveidojās kolosāla sintēze ar ievērojamu potenciālu.

Mēs esam spēks, kādu Latvija ilgi gaidījusi.


 
« atpakaļ
 
 
   Autortiesības pieder partijai Par Prezidentālu Republiku © 2010 . Visas tiesības aizsargātas.